Grāmata ir pilna skumju. Atmiņā palika šis:

“Ir tikai viens grēks, tikai viens. Un tas ir zādzība. Katrs grēks ir tikai kāds zādzības paveids. Nogalinot kādu cilvēku, tu nolaupi viņa dzīvību. Tu laupi sievas tiesības uz vīru, atņem bērniem tēvu. Kad tu melo, tu atņem kādam tiesības uz patiesību. Krāpjoties tu nozodz tiesības uz godīgumu.”*

*Hoseinī H. Pūķa ķērājs. – Rīga: Zvaigzne, 2011, 24. – 25. lpp.

“Šis ir stāsts par profesoru, kurš peldējās Červelas upē Oksfordā. Šajā peldvietā, ko dēvēja par “Garīdznieka izpriecu”, bija ierasts peldēties kailiem. Reiz, kad viņš nāca krastā, laivā garām brauca pēdējā kursa studentes, tāpēc profesors paķēra dvieli un aptina to sev ap galvu.”

“Labi pazīstama Ņujorkas investīciju kompānija Salomon Brothers ar potenciālajiem klientiem tikās nevis reizi mēnesī vai reizi dienā, bet trīs reizes dienā. Tas nav prātīgi. Tomēr nostrādā. Vairums cilvēku ir diezgan prātīgi, un tāpēc viņiem klājas tikai diezgan labi.”

“Veci golfa spēlētāji neuzvar (tā nav neapstrīdama patiesība, bet vispārpieņemts uzskats). Kāpēc? Vecāks spēlētājs var aizsist bumbiņu tikpat tālu kā jaunais. Viņš tikpat labi trāpa un ripina. Turklāt viņš droši vien labāk spēj noteikt bumbiņas lidojuma trajektoriju. Tad kāpēc viņš izmanto papildu sitienu, kas viņam neļauj uzvarēt? Pieredze. Viņš zina, kas notiek, ja noiet greizi, un tas liek būt piesardzīgam. Jaunais spēlētājs vai nu mazāk zina, vai arī nav tik piesardzīgs. Tā ir viņa priekšrocība. Un tā ir ar visiem. Zināšanas liek spēlēt droši. Galvenais ir saglabāt bērnišķīgumu.”

“Kāds jauns cilvēks strādāja reklāmas aģentūrā par kurjeru. Reiz viņš paziņoja aģentūras vadītājam: “Es aizeju. Būšu bundzinieks!” Vadītājs teica: “Nezināju, ka tu spēlē bungas.” “Vēl ne, bet spēlēšu,” viņš atbildēja. Pēc dažiem gadiem šis jaunais cilvēks spēlēja gripā Cream kopā ar Ēriku Kleptonu un Džeku Brūsu. Jauno cilvēku sauca Džindžers Beikers. Viņš kļuva par to, par ko vēlējās būt, pirms uzzināja, ka to spēj. Viņam bija mērķis.”

“Kas ir laba ideja? Laba ir tā, kas izdodas. Ja neizdodas, tātad tā nav laba. Kad klients pajautāja, cik varētu maksāt atļauja nofotografēt Eifeļa torni reklāmas vajadzībām, Parīzes pilsētu pārstāvošie birokrāti atbildēja, ka jāmaksā desmit tūkstoši mārciņu. Klientam šī vairs nešķita laba ideja. Viņš no tās atteicās. Savukārt es to gribēju izmantot šajā grāmatā, taču desmit tūkstoši mārciņu arī man nešķita laba ideja. Tāpēc es neprasīju. (Un blakus lappusē grāmatā ir skaista Eifeļa bilde;)”

“Ja esi radoša persona, uzsākot karjeru, centies nedomāt par filmām, plašsaziņas līdzekļiem un tamlīdzīgi. Domā par naudu. Tas ir godīgi.”

“Ierašanās universitātē parasti nozīmē: “Tā kā es nezinu, ko iesākt ar savu dzīvi, iestāšos universitātē.” Starp skolas beigšanu un iestāšanos augstskolā izlaists gads to tikai apstiprina. Tā ir laika novilcināšanas taktika. Dažiem laimīgajiem jau agrā jaunībā izdodas noskaidrot, ko viņi vēlas darīt. Taču vairumam ir ļoti grūti izvēlēties mērķi, kas vispilnīgāk attaisnos tajā ieguldītos līdzekļus. Man šo cilvēku ir žēl. Viņiem nav viegli. Tomēr ierašānās universitātē nav risinājums. Turpretī darba gaitu uzsākšana gan ir. Sākdams strādāt astoņpadsmit gadu vecumā, tu par pieciem gadiem apsteidz tos, kuru darba dzīve sākas divdesmit trijos gados. Divdesmit triju gadu vecumā ar visu savu augstāko izglītību tu tomēr būsi jaunākais darbinieks. Ja nepareizus lēmmus saistībā ar profesijas izvēli pieņem agrā jaunībā, vēl vari mainīt uzņemto kursu, savukārt divdesmit astoņu gadu vecumā jau būs mazliet par vēlu aptvert, ka strādā nepareizo darbu. Tāpēc nestājies universitātē, ja vien studiju objekts nav tavs aicinājums. Labāk sāc strādāt un mācies dzīves skolā.”

“Vislabāko padomu, kāds jebkad ir dots, izteica Harper’s Bazaar mākslinieciskais vadītājs Aleksejs Brodovičs tolaik vēl pavisam jaunajam Ričardam Avedonam, kuram bija lemts kļūt par vienu no pasaules izcilākajiem fotogrāfiem. Padoms bija vienkāršs: “Pārsteidz mani!” Paturi prātā šos vārdus, un viss, ko tu darīsi, būs radošs.”*

*Arden P. Lai ko tu domā, domā citādi. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2010, 18., 42., 44., 62., 88., 101., 110 – 111., 130.

*Ziedonis I. Epifānijas. – Rīga: Liesma, 1978, 199 – 201. lpp.

Esi kādreiz vasaras vakarā, kad jau krēslo, ar velosipēdu vizinājies pa Ķīpsalu – pa bruģēto krastmalu starp ēkām, iztēlojoties šejieniešu – citas Rīgas pasaules – dzīvi? Un tad apsēdies uz trotuāla malas, lai vienkārši justu? Šī grāmata ir tieši tādiem vakariem – desmit tādiem vakariem sēdēšanai uz trotuāra malas. Katram vakaram pa vienam stāstam, pa vienam no desmit Ingas Ābeles stāstiem grāmatā “Kamenes un skudras”. Tā es ziemā – marta sākumā – noķēru vasaru. Un Ķīpsalas sajūtu. To īpašo.

“Vienu es tev varu pateikt, – Kazis pēkšņi čukstēja, – ja kādreiz nonāksi šaurā kamerā, kur visapkārt kliegs: svaiga gaļa! svaiga gaļa! – kur seši bēdubrāļi tev priekšā nometīs lupatu, tad atceries – noslauki tajā kājas un ar tām pašām kājām aizsper lupatu prom! Dari, kā teicu, un arī tur tev būs savs kakts un melna tēja. Netēlo, ka lupatas nav un nekāp tai pāri, arī neliecies tās priekšā un nekādā gadījumā necel to ar rokām. Visos šajos gadījumos tu drīz vairs nezināsi, kas esi.”

“Savstarpējās valodās viņi bieži vien izlīdzējās tikai ar skatieniem un īsu brīt! vai atā! – jo pārējais par katru bija zināms no dzimšanas līdz pat nāves stundai, tāpat kā Mazpilsētas Nerakstīto Likumu krājums, kas jau no bērnības tika katram uzkārts kaklā kā zirgam auzu kule. Ja spoguļi dažkārt viņiem meloja, tad kaimiņi nekad, – no šīs visuresošās acs mazajā pilsētiņā izbēgt nebija iespējams.”

“Pirmo reizi šeit? – O, nē! Esmu te nodirnējis pēdējo bezsniega ziemu. Nespēju saprast šo zemi. – Es gan pirmo reizi. Bet saprotu visu. – Ko tu saproti? – To, ko redzu. Lūk, stacija. Lūk, ļaudis. Lūk, vilcieni. Lūk, lauki, upe pilsēta, – skaidroja puisis. – Ē, nē, – ārzemnieks nievīgi vilka vārdus līdz ar rūgtajiem dūmiem caur cigāra strupuli. Tie tikai nosaukumi un pirmais iespaids. Es nespēju saprast kopsakarības – tik daudz lauku un tik maz fermu. Tik daudz mežu un tik maz zāģētavu. Tik daudz auglīgas zemes un tik maz naudas.”

“Bez pasaules redzēšanas neesmu tiesīgs domāt par pasauli.”

“Redzi, tikpat svarīgi, cik kādā vietā nonākt, ir tikt no turienes prom.”

“Klau, – Luka atgūlās uz sola un pārmeta kāju pār otras celi, – ja zelta zivtiņa tev solītu asu prātu vai skaistas kājas, ko tu izvēlētos? – Skaistas kājas, protams. Kam man ass prāts? Lai beigu galā nonāktu pie tā paša – ka atbilžu nav?”

“Lai zinātu beigas, jāvēro sākums.”

“Un kas ir tas? – Anele vēl pajautāja par manuskriptu. – Gribu uzrakstīt grāmatu. – Pasaulē ir tik daudz grāmatu, kāpēc rakstīt vēlvienu? – Pasaulē ir tik daudz egļu, bet neviena neprasa, kāpēc augt.”

“Uz dabas kauliem guļ cilvēces vēsture.”

“Kādu dienu kāds attopas sīkas domiņas sadzelts – kaut kā trūkst. Nevar saprast, koka vietā – celms. Kapa vietā – puķe. Kāda cilvēka vietā – tukšums. Bet tas jau nav nekas konkrēts, šī sīkā domele, dzeldīgā čūskele. Pavicina ar asti un pazūd. Lēni tas notiek, nemanāmi. Un tad, pāris mirkļos, vairs nav.”

“Dienā tu esi bars kopā ar simt sev līdzīgiem, jo nav ne laika, ne vietas, lai apstātos.”

“Lai kā gribētu, svešu pieredzi nav iespējams padarīt par savu.”

“Brīvību katrs pazaudē gados, kad kļūst pieaudzis, kad top redzams un ieņem noteiktu vietu, vairs nevarēdams atļauties nepieskatīts atnākt un nepamanīts aiziet.”

“Vai ilūziju sabrukumu sauc par objektivitāti? Ja tā, tad objektīvais ir destruktīvs, tam nav nekā kopīga ar dzīvības spēku. Dzīvības spēks pastāv subjektīvajā.”

“”Vienalga” ir beigu sākums, ļaunāka nekā nav.”

Ābele I. Kamenes un skudras. – Rīga: Dienas Grāmata, 2010, 9., 11., 14., 29., 38., 39., 40., 44., 47., 48., 51., 128., 139., 161., 214. lpp.

“Stroika ar skatu uz Londonu” izlasīju līdz beigām. Brīžiem tu smejies par to, ka sev saki – “es jau zināju, ka tā būs”, “vai tiešām ir tik lētticīgi cilvēki”? Brīžiem grāmatu gribas mest malā, jo saproti, ka smejies par cilvēku stulbumu: lai neizraidītu no valsts, ukrainis nopērk lietuvieša pasi; neprasdams darba devējam pateikt, kā raksta viņa (jauno) vārdu, priekšnieks lūdz parādīt pasi, taču ukrainis kautrējas, jo “fotogrāfija ne īpaši atbilda viņa noģīmim. Ne jau tāpēc, ka īstais Šmigjavičs būtu nefotogēnisks, vienkārši mūsu Žeņa bija ietaupījis naudu uz fotogrāfijas nomaiņu un tik vien kā iegādājies zagtu pasi. Pirkšanas dienā viņam laikam licies, ka ir izspļauts leitis.”

Un vēl. Ja pavisam godīgi, gan katrs saskatām kaut ko no sevis.

“Viena no mūsējo kultūršoka pazīmēm Rietumeiropā ir krampis sejā – tu centies no sākuma smaidīt pretī pieklājības pēc, un pēc kāda laika izveidojas agonizējoša izteiksme, jo attiecīgā muskulatūra nav trenēta tikpat kā necik. Mūsu kultūrā smaids ir kā seksa rotaļlieta – tas ir domāts tikai tiem, kam tu uzticies, un to lieto tikai aiz slēgtām durvīm, lai citi neredz.”

“Šobrīd redzēju Agrī sevi vēl tikai pirms kāda mēneša, kad es tieši tāpat biju pārliecināts, ka šinī pilsētā visi ir liekuļi, kabatzagļi un stukači – jo kā gan es ar savām latvieša smadzenēm spētu izskaidrot to, ka pretimnācējs tev uzsmaida bez jebkāda iemesla?!”

“Mūsu pirmā instinktīvā reakcija joprojām ir “ko tev vajag no manis?” vai “par ko tu mani?” līmenī. Mēs saraujamies, kad ienāk pasažieris, kas izskatās līdzīgs biļešu kontrolierim – un nav svarīgi, vai biļete ir vai nav.”

“Jamaikietis ar dredām un trademark adītajā milzu micē pagāja garām un pasmaidīju tik lielu smaidu, kādu Latvijā no cilvēka neizspiedīsi pat ar plastisko operāciju.”

“Angļu stroikā zīmulis aiz auss ir viena no pazīmēm, kā atšķirt meistaru no melnstrādnieka.”

“Dažkārt garlaicības izmisumā mēs saslaucījām mēslus divās dažādās telpās, tad apmainījāmies vietām, izbērām putekļus no šaufelēm un sākām visu no sākuma.”

“Pēc trim nedēļām parādi tika nomaksāti, un es biju pilnīgi uz nulles. Vēl nekad nullei manā dzīvē nebija bijusi tāda vērtība.”

“Dīvaini, bet ir iespējams sasniegt tādu stadiju dzīvē, kad pat televizors viesnīcā un svešas valsts ziņas liekas mājīguma kalngals.”

“Man pazīstams polis pa deviņarpus gadiem Londonā iemācījies tikai divas frāzes, ko, manuprāt, viņš pats uzskata par veseliem vārdiem: “disvan” (this one) un “katit” (cut it).

“Kas man joprojām mēdz nelikt mieru – ja es saēdos uz nakti un mani moka bezmiegs -, ir fakts, ka uz tām pašām sijām, ko es tur saliku, vēlāk tika sanestas daudzas smagas mēbeles un tur katru vakaru pēc darba atgriežas cilvēki, kuri pat nenojauš, uz kādiem puņķiem viss turas.”*

Lācītis V. Stroika ar skatu uz Londonu. – Rīga: Mansards, 2010, 18., 37., 43., 44., 54., 55., 67., 71., 78., 84., 85. lpp.

“Liktenis parasti stāv tepat aiz mājas stūra. Izlikdamies par kabatzagli, ieleni vai loterijas biļešu pārdevēju: tās ir viņa trīs visbiežāk lietotās inkarnācijas. Bet vienu gan tas nedara – nedodas mājas vizītēs. Ir pašam jādodas pie viņa.”

“Nekad neuzticies tām, kuras ļauj sevi apčamdīt jau pirmajā tikšanās reizē. Bet vēl mazāk tām, kurām vajag, lai mācītājs dod viņām savu piekrišanu. Fileja, ja drīkst izmantot tādu gaļīgu salīdzinājumu, atrodas pa vidu. Ja tas, ko meklējat, ir kaut kas nopietns, tad atcerieties šo zelta likumu.”

“Bet jūs esat vīrietis, un jums ir jāuzņemas iniciatīva. Iniciatīva? Man? –Ko tad jūs gribat? Par spēju čurāt stāvus ir kaut kas jāmaksā.”

“Aiz katras grāmatas vāka atklājas bezgalīgs visums, ko izzināt, bet tur, aiz bibliotēkas mūriem, pasaules mūžs paiet futbola vakaros un radio seriālos, un tā nevēlas redzēt tālāk par savu nabas saiti.”

“Noslēpuma vērtība ir tik liela, cik vērti ir tie, no kuriem mums tas jāglabā.”

“Es sev jautāju: ko viņa manī saskatīja, lai piedāvātu savu draudzību? Iespējams, sevis pašas blāvu atspulgu, vientulības un bezcerības atbalsi. Manos skolnieka sapņos mēs vienmēr bijām divi bēgļi, kas jāj uz grāmatu mugurām, gatavi patverties izdomātās pasaulēs un reiz jau izsapņotos sapņos.”

“Viena no bērnības priekšrocībām ir tāda, ka nevajag saprast, lai kaut ko izjustu. Tad, kad prāts ir spējīgs saprast notikušo, sirdī jau ir iecirstas pārāk dziļas rētas.”

“Tavs godīgums ir apbrīnojams, īpaši šajā svētuļu un pielīdēju laikmetā.”

“Dāvanas dāvina par prieku dāvinātājam, nevis par saņēmēja nopelniem.”

“Cik viegli gan zaudēt antipātijas pret kādu, kas ir tavs ienaidnieks, kolīdz viņš pārstāj kā tāds uzvesties.”

“Cilvēkiem patīk trīt mēles un kladzināt. Cilvēks nav vis cēlies no pērtiķa, bet gan no vistas.”

“Vārdi, ar kuriem zemiskuma vai gara tumsības dēļ saindē bērna sirdi, iespiežas atmiņā un agri vai vēlu dedzina dvēseli.”

“Mēs eksistējam tik ilgi, kamēr mūs kāds atceras.”

“Kāds reiz teica, ka tajā brīdī, kad tu sāc domāt, vai kādu mīli, tu jau esi pārstājis viņu mīlēt uz visiem laikiem.”

“Cilvēks reizēm jūtas brīvāks, runādams ar svešinieku nekā ar pazīstamiem cilvēkiem. Kāpēc tā? Iespējams, tāpēc, ka svešinieks mūs redz tādus, kādi esam, nevis tādus, kādus vēlētos redzēt.”

“Labs tēvs? Cilvēks ar galvu, sirdi un dvēseli. Cilvēks, kas spētu uzklausīt, vadīt un cienīt bērnu un neslīcināt viņā savus trūkumus. Tāds cilvēks, kuru bērns mīlētu ne tikai tāpēc, ka tas ir viņa tēvs, bet arī apbrīnotu viņu kā cilvēku. Tāds cilvēks, kuram viņš gribētu līdzināties.”

“Laulība un ģimene nav nekas cits kā vien tas, ko mēs paši tajās ieliekam. Bez tā tās nav nekas cits kā vien liekulības barotava. Blēņas un tukši vārdi. Bet, ja ir īsta mīlestība, par kuru nerunā un par kuru neizpļāpājas visai pasaulei, kuru uztver nopietni un apliecina..”

“Tas, no kā tu atsakies, var būt vērtīgāks par to, ko tu dod.”

“Skolotāja darba gados viņam bija izveidojies tas stingrais un pamācošais tonis, kāds piemīt cilvēkam, kas pieradis, ka viņu dzird. Bet jājautā: vai pieradis uzklausīt?”

“Jūs jau zināt, kādi ir bērni. Dievs viņu sirdis ir piepildījis ar labestību, taču viņi atkārto to, ko dzird mājās.”

“Grāmatas ir spoguļi: tajās var redzēt tikai to, kas jau ir tevī pašā.”

“Dzīve paskrien vēja spārniem, sevišķi tā daļa, ko ir vērts dzīvot.”

“Cilvēki vienmēr pamana to, kas uz viņiem neattiecas.”

“Un saglabā savus sapņus! Tu nekad nevari zināt, kad tev tos ievajadzēsies.”

“Neuzticies tam, kurš uzticas visiem.”

“Gaidīšana ir dvēseles rūsa.”

“Neviens tā nejūt līdzi krāpniekam kā tas, kas pats ir viņa ādā.”

“Reizēm mēs iedomājamies, ka cilvēki ir loterijas biļetes, ka viņi ir tāpēc, lai īstenotu dzīvē mūsu absurdās ilūzijas.”

“Grūtākais jau nav nopelnīt naudu. Grūtākais ir to nopelnīt, darot ko tādu, kam ir vērts veltīt dzīvi.”

“Viņu nogalina vientulība. Atmiņas ir ļaunākas par lodēm.”

“Viņš nav slikts cilvēks. Katrs jau mīl pa savam.”

“Lasīšanas māksla pamazām mirstot, tas esot intīms rituāls, grāmata esot spogulis un mēs tajā varot atrast tikai to, ko jau nesam sevī, lasot mēs iedarbinām prātu un dvēseli, bet tās esot vērtības, kas ar katru dienu iet mazumā.”*

Pēdējās dienās esmu pārliecinājusies, ka manu draugu un paziņu lokā lasīšanas māksla nemirst! Kā ir ar Tevi?

*Safons K. R. Vēja ēna. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2009, 11., 15., 26., 34., 40., 61., 86., 123., 142., 187., 192., 196., 197., 206., 207., 212., 219., 225., 226., 233., 252., 254., 310., 328., 348., 359., 391., 409., 464., 513., 524. lpp.

“-Vai tu zini to joku par džeku, kas ar sievu devās svētceļojumā uz Lurdu? –Nē. – Nekāds brīnums nenotika, viņi vēl arvien dzīvo kopā.”

“Šeit visi bērni saka: “Ģeniāli,” – lai paši sev iestātītu, ka viņu dzīve ir izdevusies. Nav nejaušība, ka nabagu bērniem viss ir “nāvīgi”, nevis “ģeniāli”, – viņiem vienkārši ir skaidrāks skatiens uz dzīvi.”

“Panākumi ir tikai neizdevusies neveiksme.”

“Vai drīkstu pastāstīt smieklīgu gadījumu no savas sadzīves? Viendien nopirku Helmut Lang džinsus ar krāsas traipiem (tie maksā dārgāk, jo izskatās kā vecas, nonēsātas krāsotāju bikses). Pavalkājis nedēļu, iedevu tos izmazgāt mājkalpotājai, taču nebrīdināju par traipiem, un nākamajā dienā viņa ierodas un paziņo: – Grūt jau gāj, bet vis dabūj ārā! Uz džinsiem nebija ne traipiņa. Viņa bija dūšīgi berzusi, lai izmazgātu vērtīgos drippings, ko nabaga Helmuts bija uzšpricējis! Tas mani satrieca, taču šis pārpratums deva labu mācību: ja buržuji ģērbjas kā plukatas, tad paši lai arī mazgā veļu! Kā gan lai es ieskaidroju savai mājkalpotājai, ka muļķiem krāsas traipi ir šikuma kalngals! Kā gan lai viņa zina – ja man ir piķis, tas nenozīmē, ka man ir arī smadzenes.”

“Es dzīvoju tik trauksmainā pasaulē, ka tās iedzīvotāji ir gatavi maksāt, lai redzētu kaut ko nekustīgu. Vispār es apbrīnoju šo tipu ēģiptiešu tērpā, kas saules svelmē ir ar mieru dzīvs kļūt par mūmiju tikai tāpēc, lai tūristiem pateiktu: jūs par daudz rosāties.”

“Rakstīt dienasgrāmatu nozīmē pasludināt, ka tava dzīve ir aizraujoša.”

“Ja zini, kāpēc kādu mīli, tas nozīmē, ka tu viņu nemīli.”

“Vīrieši vienmēr dzīvo starp bijušo un nākamo, jo tagadne viņus neinteresē. Viņiem labāk patīk klīst starp nostaļģiju un cerībām, starp zaudējumu un iedomām. Mēs vienmēr esam iesprūduši starp divām prombūtnē esošām sievietēm.”

“Pēc vakariņām mēs soļojām pa Parīzes bruģi, pūta liegs vējiņš, es biju tumši pietvīcis un, lai aizpildītu neveiklu klusuma pauzi, lūdzu viņas roku. Kāds es esmu idiots!”

“Manā dzīvē kāds ir noticis. Tas ir tik reti, kad ar mani kāds notiek.”

“Te visa kā ir tik daudz, man ir izvēles stress!”

“Esmu abinieks. Mans IQ ir ūdeņains.”

““Oskara pakalpojumus”………… (Nekad neesmu sapratis, kāpēc jāaprobežojas ar trim punktiem, ja var likt divpadsmit, lai norādītu uz pavisam piedauzīgu zemtekstu.) Nākamnedēļ pastāstīšu jums par Kualalumpuru by night…………”

“Gribēju zīmēties ar paša pasludināto šikā antišika nedēļu, bet apjautu, ka antinebūtība tā pati nebūtība vien ir.”

“Nicinot kādu, ko esi mīlējis, tu apvaino pats sevi.”

“Lai paliktu kopā ar vienu sievieti, vajag vairāk talanta.”

“Jaunās tehnoloģijas iespaido valodu arvien straujāk. Īsziņu parādīšanās franču valodas attīstībai ir devusi vairāk nekā Luija Ferdinanda Selīna, Reimona Keno un Pjēra Gijotā pūliņi kopā. – WZF kur tu esi? – Pasties, mosh kkas sanaak. –Tiekamies 2dien! – PIEZVANI! – Psc, kaapeec necel telefonu? – Enivei, mani tas ne$upina. Ko gan valodnieki veel gaida, ka nepapildina savu vaardniicu?”

“Ar Gijomu Rapeno, Šajanu Koju un Alē de Basvilu (viņam mugurā ir tēkrekls ar uzrakstu “Nobody knows I’m a lesbian”) mēs, kā parasti, ākstījāmies, stāvot uz klubkrēsliem. Mums pa četriem IQ ir apmēram 8.”

“Jocīga simetrija: Ludo nav dūšas pamest sievu, bet man nav dūšas apprecēties. Mēs esam vienas un tās pašas medaļas divi reversi – vīrieši. Ir divas lietas, ko vīrietis nespēj izdarīt: aiziet un palikt.”

“Mīlestība ir tad, kad vairs nešaubies. Kad visi pārējie kļūst neinteresanti. Man tevis pietrūkst, vēl pirms esmu tevi iepazinis. (Es tagad rakstu visu to, ko neuzdrošinājos tev pateikt vai tev darīt.)”

“Kāpēc aizliegt cilvēku klonēšanu? To jau sen ir atļāvusi mūsdienu pasaules loģika: saite starp seksu un vairošanos ir sarauta, fiziskās atšķirības ir zudušas, jo cilvēku rases sajaucas, plastiskā ķirurģija cilvēku ķermeņus padara viendabīgus. Hakslijs ir nokautējis Darvinu ar tehnoloģijas palīdzību: izlase vairs nav dabiska, tā kļuvusi mākslīga. Cilvēks ir sakāvis pērtiķi, kurš ir sakāvis dinozauru. Kurš sakaus cilvēku, ja ne viņš pats?”

“No kļūdām mācās, tieši tāpēc panākumi padara par idiotu.”

“Mēs domājam, ka zinām, ko gribam. Tomēr mūsu vēlmes mums vairs nepieder. Reklāma ir panākusi to, ka mēs gribam lietas, kuras patiesībā nemaz nevēlamies. Un galu galā mēs dzīvojam citu dzīvi, nevis savējo.”

“Dzīve ir gara epizode no dzimšanas līdz nāvei. Reizēm rodas vēlēšanās montāžas laikā dažus kadrus izgriezt.”

“Ar papīru un zīmuli pietiek, lai rastos Literatūra. Mani vienmēr sajūsminās, ka ar tik ierobežotiem līdzekļiem iespējams paveikt tik lielas lietas.”

“Smalko aprindu dzīvi var pazīt pēc tā, ka cilvēki, kas līdzinās zvaigznēm, patiešām ir tās zvaigznes, kurām viņi līdzinās, tieši pretēji līdzinieku konkursam.”

“Autobiogrāfiskais žanrs literatūrā nav nekāda izprieca, ja vien neesi sadomazohists. Tas ir kā body art: ik teikums ir vēl viens pīrsings, ik rindkopa – tetovējums uz pleca.”

“Ultraliberālā sabiedrībā vairs neapjautājas, kā klājas, bet gan: – Cik klājas?”

“Žana No rīkotajā vakarā klubā Pulp pajautāju, kā sauc brīnišķīgo pankmūzikas grupu, kas trash-metal versijā izpilda Nikoletas dziesmu “La Musique”. – Velnsviņsazin, – viņš atmet. Silti iesaku šo lielisko grupu “Velnsviņsazin”.

“Mūsu labākais fotoaparāts ir atmiņa.”

“Kas ir dzīve? Garš breinstormings, lai atbildētu uz šo jautājumu.”

“Tu man sagrozi galvu – uz savu pusi.”

“Galu galā mums būtu jālepojas ar Francijas izlasi futbolā. Viendien ģeniāla, citudien – nekam nederīga, tā precīzi iemieso mūsu valsti. Mums ir lieliski panākumi un tikpat lieliskas neveiksmes. Puskoka būšana mumsnav raksturīga.”

“Pjēram Luijam Rozinesam taisnība: nedēļas citāts pieder Polam Lū Suliceram: “Esmu nonācis sliktā romānā, kādu būtu varējis uzrakstīt pats.” Nepārspējami.”

“Principā tagad, kad esmu bagāts uz slavens, tātad gandrīz skaists..”

“Pusdienas Speronē pie naudīgiem reklāmistiem, viņas Kanādas ciedru koka mājas paceļas pār tirkīzzilu līci. Viņiem nav vērts sūtīt pastkarti, viņi tādā jau dzīvo. Korsikā var atrast brīnišķīgi saglabājušās dabas ainavas, vismaz pie bagātniekiem: nav ne betona viesnīcu, kas izķēmo liedagu, ne Bricorama reklāmas plakātu pļavās. Tieši tāpēc reklāmisti dievina Speroni – tā ir vienīgā vieta, kuru viņiem nav izdevies piegānīt. Šīs vietas skaistums atpūtina viņu acis no visa neglītā, ko paši saražo pārējos mēnešos.”**

*Beigbeders F. Romantiskais egoists. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2007, 32. lpp.

**Turpat, 14., 16., 18., 24., 31., 32., 60., 62., 70., 72., 73., 80., 85., 87., 89., 92., 125., 130., 132., 139., 158., 180., 182., 189., 191., 205., 206., 219., 221., 233., 247., 248., 249., 261., 266., 267., 278., 280. lpp.

“Nekas mūs nepadara tik vientuļus kā mūsu noslēpumi.”

“Mēs ieraduma pēc atmetam liecības, kas pauž lūgumu pēc nozieguma mīkstināšanas. Proti, mēs esam tik pārliecināti par sava sprieduma pareizību, ka neatzīstam liecības, kuras neapstiprina mūsu nemaldību. Ar tādiem paņēmieniem nav iespējams nonākt pie tā, kas pelna patiesīguma vārdu.”

“Lielākā daļa putnu ir radīti, lai lidotu. Tas, ka tie nelido, ir ierobežojums viņu lidošanas spēju ietvaros. nevis otrādi. Tu savukārt esi radīts, lai tiktu mīlēts. Tāpēc dzīvot tā, it kā tu būtu nemīlēts, ir ierobežojums tavu iespēju ietvaros, nevis otrādi.”

“Tu spēlē rotaļu ar bērnu vai krāso attēlu kopā ar viņu ne jau tāpēc, lai parādītu savu pārākumu. Drīzāk var teikt, ka tu ierobežo sevi, lai stiprinātu un cienītu šīs attiecības. Tu vari pat zaudēt sacensībās, lai ļautu pilnīgāk uzplaukt mīlestībai. Te nav runa par uzvaru vai zaudējumu, bet par mīlestību un cieņu.”

“Esamība vienmēr iziet ārpus izskata ietvariem, jo izskats ir tikai šķitums. Līdzko tu sāc iepazīt esamību aiz ļoti skaistas vai ļoti neglītas sejas – atkarībā no taviem personīgajiem kritērijiem -, virspusējais šķitums izbālē un apdziest, līdz tam vairs nav nozīmes.”

“Augšana nozīmē pārmaiņu, un pārmaiņa ietver risku, pārejot no zināmā uz nezināmo.”*

Vispār jau šajā grāmatā kaut kas ir. Kas interesanti – grāmatā Dievs tiek saukts par Tēti, bet fiziski ir melnādaina sieviete, līdz ar to tiek uzrunāts gan kā “viņš”, gan kā “viņa”. Interesants risinājums. Un šī ir pirmā grāmata, kuru lasot, jutos neomulīgi, esot viena mājās. Bet tas tikai pāris lapaspuses.

Tūlīt mērošu ceļu Talsi – Rīga. Tas nozīmē divas stundas lasīšanai.

*Jangs V. P. Būda. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2009, 28., 76., 110., 120., 126., 129. lpp.

“..kāpēc tu tāds esi? ..kāpēc tu slēpies tik dziļi, kāpēc tu vari būt pret mani tik mīļš, esot prom, bet tik atturīgs, esot līdzās? ..vakar vakarā man jautāja Patti ..vai tiešām tu mani mīli, vai esmu sapņu tēls tavās iedomās? ..man reizēm tā šķiet ..tāpēc, ka es esmu jauks un burvīgs, bet adatains ezis, kurš nespiežas pārāk tuvu, lai tevi nesavainotu, es atjokoju un aizšmaucu no atbildes, taču es zinu atbildi ..pat ļoti labi ..redz, Žak, es zinu, kā tas ir, kad tu palūkojies sev apkārt un redzi vien nokaltušus kokus, es arī zinu, kā ir, kad visapkārt simtiem, tūkstošiem, miljoniem cilvēku, bet tev vajag tikai vienu, un tieši viņa tev nav ..un zini, Žak, tā ir visskaudrākā dzīves formula, kāda mēdz pastāvēt starp cilvēkiem ..es vēl arvien spilgti atceros sevi ..man bija nieka deviņpasmit, viņai septiņpadsmit ..mēs bijām burvīgs pāris, un likās – viss būs bezgalīgs, taču ..es vēlējos viņas roku turēt tik cieši, ka tā, šķiet, sāka sāpēt ..nu un? ..es biju gatavs viņu iebāzt kabatā un nēsāt līdzi ..vai tad tā nemīl? ..viņs dēļ es pat nebaidījos slīkt ledainā Lielupē agrā martā ..jā, es saderēju ar kādu puisi uz pudeli alus, ka spēšu pārpeldēt ..un es to izdarīju ..bet ne jau uz alu, uz viņas mīlestību es derēju ..vai tad meitenes nemīl tos, kuri var visu, es domāju toreiz ..viņa noskatījās tajā visā un tikai pavirši sacīja: tu esi traks ..un vēlāk kādā pēcpusdienas telefonsarunā viņa tikpat pavirši noteica, lai es nenāku un nezvanu vairs ..tuvojas eksāmeni, esot jāmācās ..čau! ..un tu, Žak, domā, ka es viņai nezvanīju ..vai tad tā var beigties mīlestība? ..vēl vairākus mēnešus es nespēju noticēt, ka visi viņas atteikumi un remdenā balss ir patiesi ..jā, es zvanīju ..meklējot telefonbūdiņas, pie kurām cilvēki nestāv rindā ..lai netraucē ..un es biju sagrābies pilnu sauju telefona žetonu, lai saruna pēkšņi nebeidzas tieši tajā brīdī, kad viņa beidzot pateiks, ka joprojām mīl mani ..taču ..viņa neteica neko, žetoni allaž palika pāri, un viņas “čau” kļuva aizvien aukstāks un dziestošāks ..un ar ko tad lai es runāju, kam lai izstāstu sevi šajā tukšajā pasaulē, kurā man bija tikai viņa? kā lai tādā dzīvoju viens pats ..un saki, Žak, – kā lai es Patti pasaku, ka viņas smaids ir tieši tāds pats kā tai meitenei pirms vairāk nekā desmit gadiem? ..un kā lai pasaku, ka mana atturība patiesībā ir manas bailes pazaudēt viņu ..es taču esmu bezbailīgs”*

*Bojārs G. Zīda čūska. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2010, 121 – 122. lpp.

Nu jau es esmu darbā. Pēdējā prakses diena.

“..zini, Žak, visnelaimīgākie nav atraidītie, ne arī vientuļie vai Parīzi neredzējušie ..visnelaimīgākie ir tie, kuri spēj debesīs palaist milzu gaisa balonu vai arī pāri visām pilsētas estakādēm izlikt lielus uzrakstus un tajos milzīgiem burtiem pusaudziski atzīties – es tevi mīlu, taču viņu sirdīs patiesībā nav neviena, kura vārdu ielikt aiz šīs atzīšanās maģiskā komata” (Un tad es iedomājos par cilvēkiem, kas dodas apprecēties uz televīzijas šoviem. Vai arī – kā kino apmeklētājiem reaģēt situācijā, kad vīrietis bildina sievieti, bildinājumam parādoties uz ekrāna starp reklāmām un pašu filmu? Nu nesaprotu es šos gadījumus!)

“..nekādi, Žak, nevaru saprast to sievišķīgo jūsmošanu par jūru ..tas taču nav normāli, ka ar to var nopirkt gandrīz jebkuru randiņu! ..par dienas gaišo pusi vēl ir skaidrs – zem pēdām gurkst smiltis, karstums mijas ar ūdens dzestrumu, un galu galā, pagulšņājot smiltīs, var tikt pie iedeguma persiešu kaķa krāsā ..pie puķainajām īskleitām tas pat ļoti der ..pa dienu vēl var dabūt rozā cukurvati un spožus balonus – zebras; ne pārāk veselīgi gaumei un vēderam, bet tomēr ..bet naktis? ..tās taču nekam neder ..jau kāpās spindz odi kā nozombēts toiterjeru bars, pludmalē sieviešu gludā āda no vēsuma pārvēršas smilšpapīrā, un vēl ..pat šķietamā bezvējā allaž uzrodas kāds bizojošs ziemelis, kuram vienalga – paraut sev līdzi polietilēna kuļķeni vai kādu matu šķipsnu un viens divi izbojāt romantiķu pirmo skūpstu ..nē, Žak, dzejot par jūru naktī šo to vēl var, bet atrasties pie tās ir galīgi muļķīgi ..brrr ..lūk, debesis! tās gan ir vērtība jebkurā diennakts stundā!”

“..brīvs, tas nozīmē, ka tev neviena nezvanīs un nejautās, mīļais, cikos tu būsi, neviena neizrādīs, ka kaut kas nav kārtībā, neviena nepiekrāps, neviena nesabojās garastāvokli un ne par vienu tev šajā pasaulē nevajadzēs uztraukties ..bet zini, Žak, tu vari būt brīvs no visa un arī no visiem, taču no sevis tu nekad nebūsi brīvs ..un vienmēr būs kāds, kas atgādinās, ka tu šajā pasaulē esi pavisam viens ..jā, neviens cits, kā tu pats sev ..un tādos brīžos pat visspīdošākie kuģi atgādina vrakus, vissaldinātākā šokolāde ir rūgta un visskaistākie sieviešu augumi ir bez dzīvības – kā ar naglām sasisti kartona manekeni ..un tik ļoti gribas, lai kāds piezvana un pajautā – cikos tu būsi, mīļais?”

“..vīrieši viņu allaž apbēra ar komplimentiem, aiz muguras jūsmoja, un drosmīgākie pat aicināja dejot, taču neviens tā arī nespēja uzaicināt uz to, ko visvairāk gaidīja viņa ..”vai drīkstu jūs uzlūgt uz šo dzīvi?” ..vai tu, Žak, zini, kāpēc tā notiek? ..nē, viņa nebija par skaistu, arī ne par veiksmīgu vai gudru, ar to visu viņa vienkārši bija par stipru, bet, redz, vīrieši jau sievietēs meklē vājumu ..pati sabiedrība viņos ir ierakstījusi kodu – būt pārākiem ..bet, zini, daudzu sieviešu izteiksmes varbūt arī ir stipras, bet viņu sirdis ir trauslas”

“..zini, Žak, cilvēki dažkārt mētājas ar frāzi “ai, es taču viņu toreiz nemaz nemīlēju” un domā, ka laiks ir ļāvis ieraudzīt patiesību ..taču mūsu patiesība nav nedz pēc mēneša, nedz pēc desmit gadiem, mūsu patiesība ir šobrīd un tagad, un tieši šajā brīdī mūsu izjūtas ir visīstākās ..un, redz, ja mēs reiz esam teikuši, ka mīlam, tad arī mīlējām, tikai varbūt tādi, kādi bijām toreiz”

“..vai zini, Žak, kāpēc, mūždien esot blakus, tik ātri ir klāt apnicība? ..jo tur bieži vien nav vietas padomāt un pasapņot vienam par otru ..un zini, Žak, ir divas lietas, kas mums liek domāt par otru, – tas ir atstatums, un tas ir klusums ..un reizēm mēs esam par tuvu un reizēm par skaļu, lai tā vienkārši viens par otru padomātu un pailgotos ..kaut tikai stundu ..bet bez tā nevar ..jo vēlāk jau vajadzēs divas, četras, tad varbūt veselu dienu, nedēļu un mēnesi, un tad var notikt arī tā, ka mēs jau būsim aizmirsuši, kā tas ir – padomāt par otru ..un nevajag gaidīt katru vakaru vīru ar vakariņām, labāk aiziet patarkšķēt pie draudzenes ..un lai viņš mazliet dusmojas ..bet pat dusmās viņš padomās par jums”**

*”Lasot palika bail – ja tas patiešām ir vīrietis, kas sarakstījis šo grāmatu, tad uz pasaules tomēr eksistē vīrieši, kas izprot sievietes domu gājienu un spēj ieskatīties viņas dvēselē.” /D. Rukšāne/

**Bojārs G. Zīda čūska. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2010, 21., 25., 33 – 34., 40., 45., 63. lpp.